Skutelis - Nepiespiests (ahūns is back!)
Trešās hiphopa teksta analīzes materiāls ir latviešu hiphopa izpildītāja Skuteļa (īstajā vārdā – Arturs Skutelis) dziesmas „Nepiespiests” teksts. Šī dziesma ir iekļauta Skuteļa trešajā albumā „Manī mīt”, kas tika izdots 2009. gadā.
Doma.
Dziesma „Nepiespiests” vēsta par tās autoru, viņa dzīvi, domām, sajūtām, emocijām un attieksmi pret apkārtējo vidi.
Teksta sākumā autors uzrunā klausītāju, pieņemot, ka „pamosties bez cerības” kaut vienu reizi dzīvē ir gadījies katram („Zinu zini, kā ir pamosties bez cerības; / Apņēmības pilns; (..)”). Turpinājumā tiek norādīts, ka ne visiem cerība ir kā dzinulis uz eksistenci – šādi ļaudis, kā uzskata autors, līdzcilvēku bezpalīdzīgo stāvokli izmanto savā labā. Arī autora paziņu lokā ietilpst līdzīgi indivīdi aprakstītajiem „(..) citi teiks, ka tā nav derīga / Un plānu līdzjūtīgi perina, lai savu iegūtu. / Es zinu to, kā paziņas kļūst par baru piekūnu.”).
Teksta nākamajās rindās autors norāda, ka viņam nav svešas arī tādas likstas kā pusbads, meningīts un „šaubīgas vielas”, respektīvi, narkotikas; lai no tām „nokāptu nost”, autoram laupīts daudz laika („Pusbads, meningīts, šaubīgas vielas / Un, lai nokāptu nost, man tika laupītas dienas.”).
Tiek atklātas cīņas ar dēmoniem, kas varētu apzīmēt to negāciju kopumu, ar ko autoram ir nācies saskarties. Interesanti ir tas, ka cīņa uzvarēta netiek – tā vietā tiek panākts miera izlīgums, kas tomēr ir pozitīvāks iznākums par zaudējumu. Seko padoms: uzticēties sev, ņemot cieņu par palīgu. Ir redzams, ka cieņai autora vērtību sistēmā ir augsta vieta („Ar saviem dēmoniem cīnījos līdz salīgu mieru. / Vienmēr uzticies sev, ņem par palīgu cieņu.”).
Pēc autora dzīvesvietas pieminēšanas („Čiekurkalns, Teika (..)”), viņš raksturo savu tekstu tapšanas procesu, to vietu paša dzīvē un norisēs ap to („(..) es lieku pats veiklāk / No apziņas atziņas šim stāstam bez beigām,”), turpinājumā uzsverot gan no klausītājiem pretī saņemtā labuma neproporcionalitāti paša paveiktajam („Zinot, ka šeit man par labiem darbiem ir mazs / honorārs; (..)”), gan vienaldzīgu attieksmi pret kādu atalgojumu („(..) vienalga; maniem vārdiem ir svars, jā.”).
Mūzikai un Latvijas galvaspilsētai Rīgai autora dzīvē un radošajās izpausmēs ir ļoti liela nozīme – abas šīs lietas kļuvušas par daļu no viņa paša. Frāzes „viss būs tāpat” oriģināla autors ir šī semestra darba pirmās latviešu hiphopa teksta analīzes materiāla autors ansis. Tās pirmais variants izskatās šādi: „Ja viss būtu citādi, viss tieši tāpat būtu” (frāze no anša panta dziesmā „Reprezents 2”, kas iekļauta latviešu hiphopa izpildītāja Arčija (īstajā vārdā – Artūrs Jablokovs) albumā „Realitāte klusē”, kas izdots 2008. gadā). Ar to saprotam, ka, neraugoties uz vietas, laika vai citu apstākļu maiņu, vienmēr būs lietas, kas paliks nemainīgas: mūsu vēlme attīstīties, spēja pielāgoties un nākamo gājienu plānošana („Rīga asinsritē; mūzika sirdī; / Viss būs tāpat; (..)”).
Teksta turpinājumā autors raksta, cik sarežģīti ir nepierast pie nemitīgām izmaiņām dažādās dzīves jomās. Uzsvērta arī autora negatīvā attieksme pret šīm izmaiņām; līdzīgi autors attiecas pret pontiem (objektīvi nepamatota lepošanās ar kaut ko negatīvu vai nevērtīgu), meliem un čekistiem („(..) grūti, ja mirklī / pie izmaiņām nepierod – kurām nezinu galu; / Neatzīstu kā pontus, melus un čekistu varu.”).
Sekojošajās rindās autors atklāj savu spēju vismaz ārēji neizcelties uz apkārtējo fona un negatīvo attieksmi gan pret naudu, gan pret situāciju, kad nauda ir jāprasa citiem – autoram nav utopisku ilūziju, ka bez naudas var pilnībā iztikt („Ielās nemanāms kā kauns neliešu acīs, / Vairāk par naudu es neciešu prasīt;”).
Pirmā dziesmas „Nepiespiests” panta beigās autors atkal uzsver savu un sava viedokļa saistību ar Rīgu („Neiešu lasīt muļķības, kuras nīst te Rīgā. / Esmu divreiz spēcīgāks nekā īstenībā”).
Otrais dziesmas pants sākas ar autora novērojumu par vienveidīgas un monotonas dzīves zemo kvalitāti un bezvērtību („Dienas visbiežāk liekas vienādas pazudušam. / Viens izcieš ciešanas, kā pienākas. (..)”). Turpinājumā autors izsaka sev un citiem vēlamu versiju par eksistenci. Rīkojoties tai pretēji, pastāv iespēja ciest no aprēķinātāju pārestībām („(..) Mūžam / šeit jābūt spēcīgam, vājos blēži dabūt tīkos.”). Seko autora izteikums, kas ir pretējs sabiedrībā valdošajam pieņēmumam, ka objektīvi pareizi viedokļi dzimst to sadursmēs („Es zinu to, ka patiesība bieži pazūd strīdos.”).
Autors pauž gandarījumu par savu un savu tuvāko sabiedroto izpildītāju, kurus viņš dēvē par saviem brāļiem, paveikto mūzikas jomā („Esmu priecīgs, jo es un mani brāļi / Taisām pie bīta tā, ka naidniekiem plīst kapilāri.”). Tiek akcentēta arī citu, ārpus autora „brāļiem” esošo, izpildītāju apslēptā vēlme, veidojot it kā ne priekš masu mēdijiem paredzētu „pelēku” mūziku, tomēr ar tās iegūt peļņu („Visai kapitāli slēpjas kardināli pelēkie, / Ar savu kāri slēpto – izcelt piķi – jokot nemēdz tie.”).
Iezīme, kas ir tipiska reprezenttipa tekstiem (autora pārākuma apziņa pret pārējo sabiedrību) parādās arī šeit – autors jūtas vientuļš nevis esot vienatnē, bet gan starp citiem cilvēkiem, kuru intereses un dzīves vērtības, šķiet, tiek vērtētas zemāk par paša autora interesēm („Es biežāk sabiedrībā jūtos vientuļš, nekā vientulībā viens. / Man bieži pazūd nebūtībā dienas.”).
Turpinājumā autors atzīst, ka, ja viņa darbību mērķis būtu finansiāls atbalsts, tas būtu neliela apmēra. Rindu, kas seko pēc tam, sīkāk apskatīsim, runājot par tēlainību („Ja pelnītu ar šo, tad saņemtu maz, / Bet, ja nolikšu karoti, tad es paņemšu nazi.”).
Otrā dziesmas „Nepiespiests” panta nobeigumā autors apzinās, ka arī tad, ja gadīsies zaudēt visu, kas viņam pieder, pats sev viņš tomēr paliks. Nākamajā rindā kārtējo reizi tiek uzsvērta autora pārliecinātība par sava darba augsto kvalitāti („Neviens man sevi neatņems” – uz rokas rakstīts; / šim stafam starojums – tas dod pa acīm.”). Pēdējās divas rindas pirms šīs dziesmas parādīšanās publikai ir sastopamas vienā citā dziesmā, kuru autors Skutelis izpilda kopā ar otrās šī pētnieciskā darba latviešu hiphopa teksta analīzes autoru – Edavārdiem (dziesmas nosaukums – „Pagrabs 220409”). Autors konstatē, ka reti sastopama tāda situācija, ka kādā jomā attīstīts indivīds atsakās no saviem nopelniem un tos noliedz, kā arī, ka savu vietu šajā dzīvē autors vēl meklē, ar akcentu uz reliģiju pieļaujot, ka par to atbild kādi augstāki spēki (“Sevi par niecīgu liels dēvē reti, / es sev meklēju vietu it kā Dievs spēlē tetri.”).
Kopumā teksts sevī ietver šādas idejas:
• reprezenttipa tekstos izplatītā pārākuma apziņa;
• autora personīgajā dzīvē pieredzētās situācijas un izjūtas;
• apkārtējo cilvēku savstarpējās attieksmes un to attieksmes pret autoru;
• autora novērojumi un uz tiem pamatoti spriedumi.
Tēlainība.
Jāatzīst, ka, skatoties no tēlainības aspekta, šis nav pats labākais piemērs no latviešu hiphopa izpildītāja Skuteļa daiļrades, tomēr arī šajā tekstā ir iespējams novērot metaforas un tēlainus izteicienus.
Izteikumā „paziņas kļūst par baru piekūnu” minētie plēsīgie putni izvēlēti, salīdzinot to veikto postījumu ar autora paziņu izdarībām nelabvēlīgā apstākļu sakritībā. Frāze „maniem vārdiem ir svars” norāda uz fiziskā lieluma „svars” tiešo un pārnesto nozīmi. Ir zināms, ka fiziska masa vārdiem nepiemīt, tādēļ autors tos novieto citā „svarīguma” plaknē.
Runājot par vārdu savienojumu „Rīga asinsritē”, ir vērts piebilst, ka tas ir Skuteļa albuma „Manī mīt” pirmās dziesmas nosaukums un apzīmē Rīgas kā dzimtās pilsētas lielo nozīmi autora dzīvē – tā, blakus asinīm, cirkulē pa asinsriti.
Pirmā dziesmas „Nepiespiests” panta pēdējā rinda „Esmu divreiz spēcīgāks nekā īstenībā” ir viena no zīmīgākajām visā tekstā. Te var runāt gan par īstenības jēdzienu (subjektīvu vai objektīvu), gan par spēka nozīmi konkrētajā tekstā, kurš, ja uz to paraugāmies aritmētiskā plaknē, pieaug ģeometriskā progresijā – divreiz, četrreiz, astoņas reizes utt.
Rinda „..ja es nolikšu karoti, tad es paņemšu nazi.” liek domāt par pēcnāves dzīves iespējamību autora skatījumā, zinot, ka „nolikt karoti” ir viens no veidiem, kā nosaukt cilvēka aiziešanu no dzīves. Tas, ko autors pēc nāves plāno paveikt ar nazi, gan varētu būt zināms tikai viņam pašam. Protams, tā ir arī veikla vārdu spēle.
Uzmanību piesaista arī dziesmas „Nepiespiests” teksta otrā panta pēdējā rinda – „es sev meklēju vietu it kā Dievs spēlē tetri.”. Līdzīgi kā pirmajā teksta analīzē, arī šeit ir vērojama alūzija ar populāro kultūru – šoreiz tas ir tetris. Tetris, kā zināms, ir kompakta elektroniska rotaļlieta ar nelielu displeju, kurā attēloti lejup slīdoši dažādu formu un lieluma klucīši, kas jānovieto pareizajās vietās. Ja mēs, līdzīgi kā autors, pieņemam, ka Dievs eksistē, varbūt arī viņam ir šāds tetris, kam klucīšu vietā ir cilvēki. Šādā gadījumā autors vēl nejūtas izpildījis savu misiju līdz galam – viņš ir ceļā uz to, lai atrastu savu vietu, tādējādi „dodot spēlētājam papildus punktus”.
Muzikalitāte.
Līdzīgi kā abiem iepriekšējiem hiphopa tekstiem, arī šim piemīt nevienmērīga ritmika. Tekstā sastopamas lielākoties vairākzilbju atskaņas, kas raksturīgas arī abu iepriekšējo tekstu autoru darbiem. Sastopamas trīszilbju atskaņas (cerības – derīga; pelēkie – nemēdz tie), četrzilbju atskaņas (darbiem ir mazs – vārdiem ir svars; nīst te Rīgā – īstenībā; mani brāļi – kapilāri; saņemtu maz – paņemšu nazi; rokas rakstīts – dod pa acīm) pieczilbju atskaņas (savu iegūtu – baru piekūnu ; šaubīgas vielas – laupītas dienas; salīgu mieru – palīgu cieņu; Čiekurkalns, Teika – lieku pats veiklāk; ) un viena sešzilbju atskaņa (blēži dabūt tīkos – bieži pazūd strīdos). |
Atgriezties rakstu sadaļā |
Reģistrējušies: 20,578
